''Iestrēgušais pārmaiņās''

Ja par šodienas bloga ieraksta tēmu es filmētu kino, es to nosauktu “Iestrēgušais pārmaiņās”. Iespējams, ka kāds no lasītājiem šobrīd jūtas tieši šādi.

Tieši tāda ir sajūta, ko cilvēki mēdz piedzīvot, kad ir ieguldīts daudz darbā ar sevi - ir pētītas limitējošās pārliecības, bezgalīgi pārskatītas bērnības atmiņas, analizētas reakcijas, regulētas emocijas, un lai arī tiek piedzīvotas mazas pārmaiņas, lielā izrāviena nav.

Tad parādās vai nu bezcerības sajūta, jo pašreizējā ikdienas pieredze un notikumi ir tālu no vīzijas un sapņiem par nākotni. Vai arī dusmas - ''pietiek, apnicis jau bezgalīgi mīņāties uz vietas!'' Tā kā dusmās ir vairāk enerģijas nekā bezcerības sajūtā, tieši ar šādu teikumu bieži vien pie manis vēršas klienti.

Vai zini, kāds ir viens no biežākajiem iemesliem šai iestrēgšanai?

Cilvēks dara ļoti daudz lietu par un ap, bet turpina izvairīties no viena galvenā jautājuma risināšanas. Vai svarīga lēmuma pieņemšanas. Vai svarīgas darbības veikšanas. Jo tas nozīmē saskarties ar bailēm, neērtu situāciju vai citu nepatīkamu pieredzi.

Man reizēm patīk to salīdzināt ar datorspēli. Tu vari ilgi staigāt pa konkrētā spēles līmeņa istabām, vari vākt punktus, vari izpildīt mazus uzdevumus, bet nākamais līmenis neatveras līdz brīdim, kamēr neesi izpildījis galveno misiju. Tu vari darīt visu pārējo, bet sistēma vienkārši nelaiž tālāk. Dzīvē notiek ļoti līdzīgi!

Galvenais jau arī ir tas, ka lielākoties cilvēks zina, kas ir jādara. Tas var būt fizisks uzdevums, kas jāpaveic dzīvē, tas var būt kāds stāvoklis, kura maiņa pieprasa jaunās pārliecības, pie kurām cilvēks strādā, apstiprināt ar rīcību.

Šķiet ar prātu saproti, kas ir jādara, bet nervu sistēma spiež pa bremzēm un cilvēks dara visu, tikai nepaveic galveno misiju. Un kamēr misija nav izpildīta, pārējais dod tikai nelielus uzlabojumus, nevis reālu izrāvienu un pārmaiņas.

Kādam tas ir jautājums par nodarbošanos vai darba vietas maiņu. Cilvēks jau sen jūt, ka šis darbs viņu iztukšo, ka viņš tur nejūtas savā vietā. Iespējams viņam ir idejas, kuras tiek apslāpētas, tādā veidā slāpējot radošumu un piedzīvošanas garu, un viņš turpina atlikt dzīvi uz laiku: kad būs vairāk naudas, vairāk atbalsta vai zināšanu, kad būs lielāka drošības sajūta.

Kādam tas ir attiecībās. Cilvēks jūt, ka šajās attiecībās viņš regulāri iet pret sevi, ka pieļauj lietas, kurām iekšēji nepiekrīt vai pat jūtas pazemots un nenovērtēts. Kaut arī attiecības ir smagas, bailes palikt vienam, pamestam vai vientuļam ir lielākas. Tāpēc cilvēks TURPINA strādāt ar sevi, cenšas kļūt mierīgāks, saprotošāks, elastīgāks, bet skaidras robežas novilkt nevar.

Kādam tie ir citāda veoda jautājumi identitātes līmenī. Un tie var būt gan apzināti - piemēram, apspiestas vai neizstrādātas emocijas (cilvēks izvēlas tur nelīst un emocijas nesajust), gan neapzinātā līmenī - kāda pārliecība, kurai vēl nav piekļūts un kas burtiski stāv ceļā, bloķējot pārmaiņas un radot sajūtu: “esmu iestrēdzis”, “es taču visu daru, kāpēc viss nesaliekas”.

Neatkarīgi no tā tas ir apzināts vai vēl neapzināts, ja pret kādu darbību ir tik liela pretestība, ka tu turpini izvēlēties to nepamanīt, ignorēt vai cerēt, ka tā atrisināsies pati no sevis, tad tur bieži ir nepieciešams strādāt ar limitējošām pārliecībām un nervu sistēmas reakciju dziļākā līmenī.

Tas nozīmē izprast savienojošās pārliecības, prāta pareģojumus par nākotni, neapzinātos ieguvumus un ar šo sistēmu saistītās emocijas un ķermeniskās reakcijas. Mainot šo sistēmu, mainās arī pārliecības, emocijas un rīcība, kas vai nu iedod pabeigtās misijas sajūtu “iesprūdušajā līmenī”, vai arī secīgi virza šo misiju izpildīt.

Kad cilvēks tuvojas kādam lielākam lēmumam, viņš var sākt just spriedzi, šaubas, vēlmi atlikt. Parādās daudz argumentu, kāpēc vēl nav īstais brīdis.

Iespējams ''iestrēgušā'' salīdzinājums ar videospēli kādam var šķist pārāk abstrakts, tomēr atcerēsimies, ka zemapziņa nerunā vārdos vai loģiskos skaidrojumos. Tieši tādēļ bieži vien caur salīdzinājumiem, metaforām vai stāstiem varam zemapziņā rast izpratni par notiekošajiem procesiem, un tas savukārt var radīt impulsu rīcībai. Ne velti viens no hipnotisma pamatlicējiem Eriksons savu metodi ir balstījis tieši uz metaforām.

Tāpēc, ja tev ir sajūta, ka dzīve it kā griežas vienā punktā, es ieteiktu sev uzdot vienu vienkāršu jautājumu, uz kuru tu iespējams jau zini atbildi.

Kas ir tas viens lēmums manā dzīvē, kuru es patiesībā jau sen zinu, bet turpinu atlikt?

Jo ļoti bieži pārmaiņas sākas tieši tajā vietā, kur mēs visilgāk esam centušies neskatīties. Es klientus veiksmīgi vedu cauri bailēm un zemapziņā apslēptām bloķējošām domām ar RTT palīdzību. RTT sesija bieži kļūst par pagrieziena punktu ceļā uz izrāvienu! Līdz 18. martam, par godu manai dzimšanas ienai, piesakoties uz RTT seiju klātienē vai 3 sesiju intensīvu, atsaucoties uz kodu ''MARTS41'', iegūsti 41EUR atlaidi. https://www.transformativahipnoze.lv/rtthipnozessesijas