Garīgais ceļš un iekšējā atbildība — kā hipnoze palīdz nostāties uz zemes

Ir divas galējības, starp kurām bieži svārstāmies - ļoti garīgā un ļoti praktiskā. Es pati esmu iemācījusies cienīt abas. Es novērtēju zinātniskos pētījumus, vienlaikus tajos nemeklēju izskaidrojumus visam.

Ir jautājumi un notikumi, kuriem nav vajadzīgi pierādījumi, es vienkārši iekšēji zinu. Tā ir ticība, ka esmu vadīta, ka visam, kas notiek ar mani, ir augstākā jēga. Es ticu, ka viss, kas ar mani notiek, notiek manā labā, un reizē zinu - rīcība ir tikai manā ziņā.

Kā to savienot? Un ko tas nozīmē praksē?

Tas nozīmē nepeldēt ilūzijās, bet arī neiestrēgt bailēs. Tas nozīmē ieraudzīt savas ēnas, bailes un diskomfortu, un izvēlēties virzīties cauri - radoši, apzināti, soli pa solim. Tas nozīmē kāpt kalnā, zinot, ka aiz tā būs nākamais un ka tos abus atdala nogāze. Tā ir dota, lai mēs ieraudzītu, kas sevī jāizkopj, lai nākamajā kalnā uzkāptu. Galamērķa nav. Ir process. Un šajā procesā mums ir iespēja izvēlēties - vai kāpt ar smagumu, vai ar vieglumu (pat, ja sasodīti nepatīkami).

Hipnoze savieno abus - praktisko un garīgo.

Hipnoze nav maģija. Tā nav arī tikai „praktiska metode”. Tā ir telpa, kurā satikties ar sevi - mierīgi, dziļi, patiesi. Tā var būt veids, kā mācīties būt sev blakus, pat tad, kad bail. Veids, kā dot nervu sistēmai pieredzi, kas pārraksta vecos stāstus.

Es varu Tev palīdzēt ieraudzīt, kas tevi attur, varu mācīt, kā izmantot prātu savā labā, lai tas arī kādu attieksmi un enerģiju Tevi ved un izgaismo ceļu, bet mācīšanās un rīkošanās paliek Tavā ziņā.

Tu vari. Es zinu. Tava labākā izrāviena punkts ir tieši Tagad.

LRhyp